Īstenots projekts par pacēlāju Viļakas sociālās aprūpes centrā

Vairāk bildēs

Iesaistoties projektā Nr. 14-07-LL04-L413101-000017 "Pacēlāja iegāde", Viļakas sociālās aprūpes centrs ir uzstādījis pacēlāju ”Jolly”, kura galvenā funkcija ir klientu pārvietošana pa kāpnēm.

           Projekta mērķis - nodrošināt pacēlāju Viļakas sociālās aprūpes centra klientiem ar fiziskiem traucējumiem, kā to nosaka Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums.

Pacēlājs ”Jolly” ir viegli izjaucams 2 atsevišķās daļās, kuras var transportēt gan horizontālā, gan vertikālā stāvoklī.

            Uzstādot pacēlāju ”Jolly” piegādātājs veica apmācības personālam, demonstrēja pacēlāja funkcijas un sniedza pilnu informāciju par pacēlāja vadību. Iekārta var tikt izmantota tikai ar pavadošās personas palīdzību, kurš izgājis apmācības kursu iekārtas vadīšanai.

            Projekta kopējās izmaksas ir Eur 4397,14, Eiropas lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) finansējums Eur 3270,60, Viļakas novada domes līdzfinansējums Eur 363,40. No pašvaldības budžeta tika segta arī PVN izmaksas jeb Eur 763,14.

Pateicamies par atbalstu Viļakas novada domei un Viļakas novada domes speciālistei sadarbības jautājumos Vinetai Zeltkalnei.

Teksts, foto: Viļakas sociālās aprūpes centra vadītāja Ilze Šaicāne

Plānotie remonti aprūpes centrā 2015.gadā

Vairāk bildēs

Janvāris sociālās aprūpes centrā uzsācies ar rosīgiem un vērienīgiem remontiem.

Šogad ir ieplānots saremontēt visas klientu istabiņas, kopskaitā 8. Remontdarbu rezultātā istabiņas iegūs jaunu izskatu.

Remonta procesā tiks demontētas grīdas un ieklāts jauns grīdas segums, arī sienas un griesti iegūs mūsdienīgu, modernu izskatu. Gandrīz visās istabiņās tiks demontētas apaļās krāsnis, kā rezultātā istabiņas paliks plašākas un komfortablākas.

Pateicoties Viļakas novada domes atbalstam un domes strādnieka Daiņa Vēvera aktīvai darbībai, janvārī tika izremontēta klientu istabiņa  vīriešiem.

Šobrīd, februāra mēnesī, remonts norit plašā istabiņā, kuru apdzīvo dāmas.

Šaurību un neērtības klienti uztver ar sapratni un iecietību, jo centrā dzīvojošies izprot komforta zonas plašumus jaunās un gaišās, moderni atjaunotās dzīvojamās telpās.

VSAC info

Gada vismīļākā un romantiskākā diena-Valentīndiena ir klāt!

Vairāk bildēs

14. februārī - Valentīna dienā tiek svinēta visu mīlētāju diena.

Diena ir nosaukta par godu Valentīnam, mīlētāju aizbildnim un vienam no trim svētajiem, kuri 14. februārī mira mocekļa nāvē.

Bet kā tad īsti radās šie svētki? Leģenda vēstī, ka diena nosaukta priestera, svētā Valentīna vārdā, kurš 3. gadsimtā dzīvoja Romā.              

Valentīndienas rašanās vēsture, tāpat arī ziņas par Svēto Valentīnu, ir visai neskaidras un neprecīzas. Leģendas ir daudz un dažādas, taču viens ir zināms, šī diena apvieno Senās Romas un arī kristīgās pasaules tradīcijas.

Šodien Viļakas SAC iemītnieki un darbinieki mīlestības pilnā gaisotnē atzīmēja Valentīndienu. Iemītnieki  kopā ar darbiniekiem veidoja telpu dekorus, Valentīndienas stilā-dažāda veida sirsniņas.

Pasākuma gaitā iemītnieki dalījās ar savam jaunības dienu atmiņām par pārdzīvoto  mīlestību. Iemītniek pacilātais un romantiskais noskaņojums turpināsies jau rīt-14.februārī, pie kopējās kafijas tasītes ar sirsniņkūkām.

Lai Mīlestības vibrācijas sasniedz ikvienu sirdi!

Teksts:Viļakas sociālās aprūpes centra sociālā darbiniece Ņina Leišavniece

Foto: Viļakas sociālās aprūpes centra darbiniece Marija Kausa

Viļakas novada dzejniekam, publicistam Valerjanam Rundzānam - 85

Imants Ziedonis ir teicis: "Laime ir laiks. Piepildīts laiks. Laime ir skaņām, krāsām un smaržām piepildīts laiks."

Viļakas novada literāts Valerjans Rundzāns ir gandarīts par Laimes mirkli ko piedzīvojis nupat - nosvinot 85 gadus.

Valerjans dzimis 1930. gada 1. februārī Balvu rajona Viļakas pagasta Ūlasu ciemā zemnieku ģimenē, kur tēvam piederēja 10 ha zemes.

Četrus gadus mācījies Slīpaču skolā - Dravnieku pamatskolā, tad Eržepoles skolā un ģimnāzijā. Pabeidzis Rīgas fizkultūras institūtā kursus, iesāka strādāt Viduču pamatskolā.

Nostrādāja tikai divus mēnešus, kad Valerijanu iesauca armijā un aizsūtīja uz kara skolu Alūksnē.

Ieguvis vidējo speciālo izglītību. Pēc profesijas - tehniķis elektriķis.Vēlākos gados strādājis par elektriķi, par dežurējošo inženieri elektrostacijā, par vecāko inženieri inspektoru enerģijas uzraudzības sistēmā.
1999. gadā - "Emociju gūstā dzimtajā novadā", 2003. gadā - "Atbalss provincē".

Ilgus gadus dzīvojis Lietuvā, bet aizejot pensijā, atgriezies dzimtajā Viļakā.

Dzejot sācis 65 gadu vecumā, dzejnieku Bruno Vilka un Viļa Bukša iedrošināts.

Uzrakstīts stāstījums "Mani "Ūlasi" vēl dzīvo" - par dzimto ciemu un tā ļaudīm pēc otrā pasaules kara. Šo brošūru izdevusi Nacionālo Daugavas Vanagu Balvu nodaļa 1995. gadā. Stāstījums par Ūlasu ciema ļaudīm sasaucās ar E.Birznieka - Upīša "Pelēkā akmens stāstiem".

1997. gadā iznākusi dzejas grāmatiņa datorsalikumā "Manas emocijas Viļakā",

2004. gadā - "Veltījums dzimtā novada skolām".

Viņš saistītā valodā apraksta savu novadu, runājot par konkrētām vietām, notikumiem, cilvēkiem.                       
2011.gadā "Vītola izdevniecībā" iznākusi V.Rundzāna dzejas grāmata "Nav manis bez Dzimtenes dziesmas", kuras galvenais moto ir:

"Lai es biju, kur nebiju,

Viļakā man jābūt bij;

Pa pasauli staigājot,

Viļaka bij' azotē. "(Balvu reģ.kult.datu bāze)

V.Rundzāns dienot Lietuvā nolūkoja sievu - Genvaiti, ar kuru pēc laika arī apprecējās.  Piedzima divi bērni –dēls Edgars un meita Aina.

Ar lepnumu sirdī Valerjans stāsta par mazmeitu vārdā Egle, kura šobrīd studē arhitektūru Austrālijā un mazdēlu Karolis, kurš mācās un dzīvo Lietuvā.

Ikreiz, kad vēlos aprunāties ar Valerjanu, sastopu viņu smaidīgu un atvērtu. Ne vienmēr šķiet pieņemams šī brīža esošais stāvoklis, taču cienījamo gadu pārstāvis uzskata, ka katrs mirklis šajā dzīvē ir jāizdzīvo ar prieku un pateicību :"Mēs katrs esam maza daliņa Visumā un mums ir unikāla izdevība veidot to daļu, kas ir mūsu, tā mainot visu kopainu."

Valerjans mūsu novada jaunākai paaudzei vēl būt godīgiem, darbīgiem, mīlēt savu Latviju, mīlēt savu tautu, cienīt vecākus.

Sveiciens Jubilāram sniegotā baltumā!

Lai mūsu gaviļniekiem daudz laimes, prieka un stipra veselība!

Teksts, foto:Viļakas sociālās aprūpes centra vadītāja Ilze Šaicāne

85 gadu jubilāre Paulina Kokoreviča Viļakas sociālās aprūpes centrā

“Mūža darbs ir vienmēr veidot sevi,

Augšup tiekties, patiesīgam būt.

Lai it viss, ko citiem projām devāt,

Būtu tas, ko vēlaties sev gūt!”

Janvāris jau izdzīvots, bet februāris Viļakas sociālās aprūpes centrā ir ienācis ar priecīgām vēstīm, nosvinētas 85 gadu jubilejas diviem Viļakas sociālās aprūpes centra iemītniekiem - Paulinai Kokorevičai un mūsu novada dzejniekam, publicistam Valerjanam Rundzānam.

Nelielam ieskatam Paulinas Kokorevičas dzīves stāsts.

Paulina Kokoreviča dzimusi 1930.gada 1.februārī Abrenes apriņķa, Gāršas ciemā – Jāzepa un Sofijas Kokoreviču ģimenē. Kokoreviču kuplajā septiņu bērnu saimē Paulina piedzima kā piektā meita, starp sešām meitām un vienu dēlu.

Agrā bērnība tika pavadīta ganiņa gaitās – Pritikovas, Tereškovas ciemos pie saimniekiem. Lai gan ganīt govis un aitas bija smagi, jo jāceļās bija agri, Paulina nesūdzas par pagātnes sūro darbu, jo tajos laikos tas šķitis pats par sevi saprotams, ka arī bērniem ir jāstrādā, lai iepazītu darba tikumu un apgūtu saimnieciskās prasmes ar ko nākotnē pelnīt iztiku savai ģimenei.

Skolas gaitas Paulina uzsāka Priežukalna 6-gadīgajā skolā, kur mācījās līdz 5.klasei, taču to nepabeidza, tā kā nomira tēvs un mājās bija jāpalīdz mātei, jāpieskata mazākie bērni.

Ar savu nākamo vīru Paulina saskatījās netālā Rejevas ciemā. Jāzeps Kokorevičs – tā sauca Paulinas vīru, pēc precībām pārveda jauno sievu uz savu māju Rejevā.

Dzima bērni - pirmai dēls Anatolijs piedzima 1950.gadā, pēc pieciem gadiem vidējais - Viktors un 1958.gadā jaunākais, pastarītis - Jurītis. Negaidīti Jāzepa un Paulinas ģimenē ienāca arī desmitgadīga māsas meita Genovefa, kurai agri nomira māte.

Dzīve un darbs ritēja ierastā gaitā - Paulina bija mājsaimniece, audzināja un skoloja četrus bērnus, vīrs strādāja kolhozā.

Paulinai labi padevās adīšana, tamborēšana, kā jau laukos pienākas, visi tuvinieki tika apadīti ar zeķēm un džemperiem. Darba dienas aizritēja spraigos mājas darbos - aptekot mājlopus un gādājot azaidu ģimenei, dažkārt piestrādājot kolhoza laukos, novācot rudens ražu.

Kad nomira vīrs, vecāku mājā saimniekošanu pārņēma dēls Viktors ar ģimeni, strādājot piemājas saimniecībā. Dzima mazbērni un Paulina labprāt palīdzēja auklēt mazbērnus Daini un Jolantu.

Pavisam Paulinai ir pieci mazbērni, kuri ikreiz viņu iepriecina pazvanot vai apciemojot aprūpes centrā.

Dzīve apgrieza kūleni, kad pirms 12 gadiem nomira Paulinas māsa Anna no Žīguriem. Māsas meita vēlējās aprūpēt sev tik tuvu un mīļu tanti un uzaicināja nākt dzīvot blakus mājā, lai to labāk pārredzētu un būtu vienmēr blakus. Paulina pieņēma šo dzīves izaicinājumu, nopirka māju Žīguros un laimīgi tur dzīvoja līdz brīdim, kad negaidīti mūžībā aizgāja māsas meita.

Sasniedzot astoņdesmit pāri gadu slieksni, Paulina pieņēma jaunu dzīves izaicinājumu un devās dzīvot uz Viļakas sociālās aprūpes centru., kur šobrīd arī nosvinēja savu 85 gadu jubileju.

Kad jautāju mūsu gaviļniecei, vai gadi ātri skrien, Paulina atbild:”Jaunai esot, kad bija sūri jāstrādā, likās, ka laiks stāv uz vietas, šobrīd laiks skrien ļoti ātri. Ja manas dzīve mūžu varētu sadalīt trīs posmos, tad es teiktu, ka tie gadi, kuri atrodas pa vidu, tie ir tie labākie, tur bija viss - Mīlestība, vīrs, bērni, dzīvei bija cita garša. Negribu teikt, ka šobrīd ir slikti, esam apmazgāti, pabaroti, dzīvojam tīrībā, par ko esam bezgala Pateicīgi, bet es nevēlotos, lai šis mans dzīves posms ieilgtu. Visam šajā dzīvē jābūt samērīgam, tāpēc arī lūdzu Dieviņu, ja vēl kādu gadu nodzīvošu, par to viņam Paldies!”

Jāsaka gan, ka Paulinu bieži ar labu vārdu atceras viņas kaimiņi, draugi, paziņas, pieminot viņas sirsnīgo Dvēseli. Satiekot kādu no Paulinas paziņām, tie vienmēr apvaicājas:”Kā mūsu Paulīte?” Ar prieku atbildu:”Paulīte ir kā Saulīte, pati visus mīl un silda.”

Lepojamies ar Viļakas sociālās aprūpes centra senioriem, kuri sasniedzot nozīmīgu dzīves slieksni, rotā mūsu novada vēsturi ar atmiņām un pieredzes bagātu mūžu. 
Ir patiess prieks par šiem Viedajiem ļaudīm, kuri nonākot aprūpes centros bagātina mūs ar savu klātbūtni. 
Ir gandarījums par to, ka katrs no tiem lielajā Dzīves musturdeķī ieauž savu artavu, ar savu rokrakstu, ar savu iznēsātu dzīves garšu.

Sirsnīgs PALDIES!

Teksts, foto:Viļakas sociālās aprūpes centra vadītāja Ilze Šaicāne