sestdiena, 2014. gada 28. jūnijs

Līgo svētki Viļakas sociālās aprūpes centrā



„Jauka bija Jāņu diena,
Pār visām dieniņām.
Līgo saule, līgo bite,
Līgo visa radībiņa.”


Tieši Jāņos mēs novērtējam Dieva radītās pasaules skaistumu un burvību. Jāņos mēs sajūtam, kā visa dzīvā radība saņem spēkus, uzplaukst neparastā krāšņumā un dāsni dalās ar mums. Mēs jūtamies vienoti – Dievs, Daba un Cilvēks. Tā ir varena vienotība, kas rada harmoniju.
20.jūnijā, Viļakas sociālās aprūpes centrā (VSAC) Līgo svētku priekšvakaru ieskandināja un iedejoja ciemiņi no Balvu novada – šova deju grupa „ Leo” un soliste Svetlana Duļko.

Gaidot ciemiņu ierašanos, centra iemītnieki ļāvās dziesmu plūdumam ar Līgo dziesmu pūralādes galveno pazinēju 90.gadīgo Malvīni Šaicāni.
Neizpalika arī Jāņu siera baudīšana.
Vērojot mākslinieku lokano deju soli, centra iemītnieku un darbinieku acīs mirdzēja svētku prieks un aizkustinājums.

VSAC kolektīvs sirsnīgi Pateicas šova deju grupas vadītājai Līgai Morozai-Ušackai par atsaucību, solistei Svetlanai Duļko, un šova deju grupas „LEO” dalībniecēm par lielisko izpildījumu!
Sirsnīgi pateicamies Ivaram Kuprišam par tehnisko nodrošinājumu!

Teksts un foto: Viļakas sociālās aprūpes centra darbiniece Inese Logina
























pirmdiena, 2014. gada 16. jūnijs

Vasaras saulgriežu ieskaņas Viļakas sociālajā aprūpes centrā




Saule rasu noskūpstīja, pašā rīta agrumā,
Pērļu pērles izbārstīja, vasariņas viducītī.
Pati gāja starodama, visu apkārt mainīdama,
Ziedu ziedus plaucēdama, mīlestību izsēdama.
Iemeta tev dvēselītē, gaismas pilnu kamoliņu,
Lai tas rit un tinas droši, cauri visai pasaulītei.
Lai tas gaismo tumšās takas - vēju vējos skanēt liek,
Dzīvesprieka melodiju sirds, lai vienmēr dzirdēt var.
/Rita Cvetkova/

Vasaras saulgriežu laiks – cilvēka un dabas saplūšana. Vasaras saulgrieži ir īpašs laiks, kad cilvēks un daba saplūst vienotā veselumā, kad ikviens zāles stiebriņš, ikviena ūdens lāse ir spēcinošas enerģijas un dzīvības pilni.
12.jūnijā Viļakas sociālās aprūpes centrā (turpmāk VSAC) tika  palaists Vasaras saulgriežu Laika rats. VSAC darbiniece Arta Brokāne pulcināja visu lielo centra saimi, lai minētu Jāņu zāles, pastāstītu to dziedinošās spējas, padziedātu un padejotu.
Arta pastāstīja par  Vasaras saulgriežiem:”Saplūšana ar dabu ļauj cilvēkam saplūst pašam ar sevi, ar savu dziļāko būtību, iegūstot harmoniju un dzīvesprieku. Tas ir laiks, kad atmodināt sevī labāko, enerģiskāko, arī auglīgāko, jo mēs esam daļa no dabas un vasaras saulgrieži ir laiks, kad dzīvība raisās visspēcīgāk. Mēs varam kurt uguni, ļaujot gaismai uzvarēt tumsu ikvienā nakts stundā, varam lēkt pār ugunskuru, lai attīrītos no visa liekā un pāri, cieši rokās sadevušies, izjustu ticību un paļāvību viens otram.
Jāņuguns dedzināšana no saules rieta līdz lēktam ir saistīta ar ticējumu par gaismas pārnešanu uz nākamo saules gadu. Uguns dedzināšanas vietai jābūt apkārtnes augstākajā vietā, var izmantot arī darvas mucu vai darvotu riteni kārts galā. Jāņuguns apspīdētie lauki un cilvēki iegūst spēku un auglību.
Mēdz teikt, ka latvieši ir dziedātāju tauta, un saulgrieži ir laiks, kad tas īpaši jūtams, kad ar dziesmu iepriecinām un svētām cits citu un paši sevi, uzmundrinot, iepriecinot, izjokojot, sargājot, attīrot. Ar dziesmām kļūstam vienoti un lolojam sevi, savus tuvākos, savu apkārtni. Bieži vien dziedot vienkārši kļūst vieglāk un gaišāk un arī tas jau ir tik daudz, ļaujot skumjām iet savu ceļu un raisot harmoniju un prieku.
Līgošana jeb Jāņu dziesmu dziedāšana, kas saistīta ar auglības veicināšanu un nelaimju novēršanu. Līgojamais laiks iesākas divas nedēļas priekš Jāņiem, savu augstāko stāvokli sasniedz Jāņu priekšvakarā un pastāv līdz Pētera jeb Māras dienai. Pēc tās vairs nedrīkstot līgot.
Vasaras saulgriežos rotājamies ar vainadziņiem, vienalga, vai esam mazi vai lieli. Laikā, kad saule svin savu uzvaru pār tumsu, mēs rotājamies ar saules un apļa simbolu, vēl un vēlreiz sargājot sevi un ļaujot dabas enerģijām plūst caur mums. Vainags ir kā saulains ceļš no dabas pie cilvēka, ļaujot saplūst dabiskā vienotībā, saņemot un dodot vislabāko. To varam likt ne tikai sev, bet arī mājdzīvniekiem, izrotāt māju un savu pagalmu, tā mēs varam paust savus laba vēlējumus un sirsnību.
Vainagu vīšanai izmanto dažādus ziedus un ozolu lapas. Tic, ka no trejdeviņām puķēm un zālēm pīts vainags pasargā no nelaimēm un slimībām, atvaira skauģus un nelabvēļus. Ozolu vainagi tiek doti puišiem un saimniekam, tie sola zirgu un bišu svētību.
Vēl Jāņa dienā dzer alu un ēd sieru, lai nākamajā vasarā augtu  mieži un govis dotu vairāk piena. Arī aplīgotājus no kaimiņu mājām pacienā gan ar sieru, gan ar alu.
Naktī jāiet meklēt Papardes zieds. To atrodot, var iegūt bagātību un laimi, izzināt pagātnes un nākotnes noslēpumus. Kas iegūst papardes ziedu, tas ir laimīgs, jo tam piepildās viss, ko viņš vēlas.
Jāņuzāles, ko plūc Jāņu vakarā, t.s. Zāļudienā, pēc tautas ticējumiem ir visderīgākās ārstniecībai, tāpat arī tās, ko nes līgotāju sētās, ir pat zāļu vietā lietotas.
Pie Jāņuzālēm pieder gandrīz visi lakstaugi,. Ar tām izpušķo istabas, sētu, pagalmu, tās vij arī vainagos. No kokiem pušķošanai noderīgas ir bērza meijas un ozola zari. Dažas Jāņuzāles ir jāplūc pusdienā, citas Jāņu vakarā, citas rasas laikā Jāņu rītā. Jāņa dienai tiek piešķirts tāds spēks un svētums, ka zālēm, kas tai dienā lasītas, esot lielas un brīnišķīgas īpašības pret ugunsgrēkiem, cilvēku un lopu ļaunām sērgām un slimībām. Pie vārtiem un visām durvīm sien pīlādža, ozola vai bērza meijas. Gan istabā, gan klētī un kūtī tik liktas meijas un aiz griestu sijām lauzti ozolu, pīlādžu un liepu zari.”
Pasākuma laikā atsaucās naskākie un čaklākie Jāņu zāļu minētāji. Daži redzēto Jāņu zāli atpazina, jo tālā bērnībā mamma ir vārījusi tējas. Baudot kumelīšu un piparmētru tējas ar svētku kliņģeri, dalījāmies pārdomās par Līgo svētkiem. Visi kopā dziedājām un priecājāmies par lustīgo latviešu Jāņošanu un Līgošanu, ko latviešu tauta nes caur gadsimtiem savā pūrā.
Viļakas sociālās aprūpes centra kolektīvs sirsnīgi Pateicas Artai Brokānei par burvīgo pasākumu, atsaucību un jaukajiem kopā pavadītajiem mirkļiem!

Teksts un foto:Viļakas sociālās aprūpes centra vadītāja Ilze Šaicāne











Viļakas sociālās aprūpes centra telpu pārvērtības


Dzīve iet uz priekšu un mēs visi vēlamies, lai vide, kas ir ap mums neatpaliktu, lai arī tā mainītos kopā ar mums.
No 9.jūnija Viļakas sociālās aprūpes centrā iemītnieku istabiņās ir uzsākti remontdarbi. Kosmētiskā remonta ietvaros veiksim šādus darbus:
·        Veco krāšņu demontāža;
·        Veco konstrukciju demontāža;
·        Darbi ar ģipškartonu;
·        Sienu un griestu atjaunošana;
·        Tapešu līmēšana un krāsošana;
·        Grīdas segumu sagatavošana un ieklāšana;
·        Elektroinstalācijas darbi.

Šogad remontdarbi ir ieplānoti 4 iemītnieku istabiņās. Par to, kādas pārvērtības notiks iemītnieku istabiņās, sekojiet Viļakas sociālās aprūpes centra blogā. http://vilakasaprupe.blogspot.com/





trešdiena, 2014. gada 4. jūnijs

Dārza laiks Viļakas sociālās aprūpes centrā

Maijs ir dārza laiks. Ikviens dārza un puķu mīļotājs piekritīs, ka dārzs ir vieta, kur pazūd laiks. Tā ir vieta, kur prieks un gandarījums ir lielāks par nogurumu, jo dārzs savu kopēju vienmēr atalgo - ar skaistu ziedēšanu, ar bagātīgu ražu.

Arī šogad, kā citugad, Viļakas sociālās aprūpes centra kolektīvs kopā ar senioriem iestādīja kā parasti, garšaugus, redīsus, gurķus, tomātus, salātus, rāceņus, kāpostus.
Neizpalika arī puķu stādīšana.

Šogad aprūpes centra puķudobes priecē košās atraitnītes, samtenes un begonijas. Patīkami, ka eksperimentējot, esam ievērojuši, ka dārzā un puķudobēs labprāt aug tie augi, kuri nekad tur nav auguši. Jo vairāk laika un darba pavadām dārzā, jo biežāk tas mūs pārsteidz ar savām pārvērtībām, kas uzrunā ikvienu, kas mūs apciemo. Arī dārzā iemājo dvēsele, kas dzīvo līdz ar laiku..

Seniori, kas savas mūža dienas labprāt pavada mūsmājā, no sirds bauda šo brīnišķīgo laiku, kad var pastaigāties, iegrimt domās un sarunāties dabas valodā, kur domu šķetina acu skats, smarža..

Lai arī Jums izdodas kļūt par sava dārza burvi, kas zemes pleķīti pārvērtīs par paradīzes stūrīti uz šīs zemes!

Teksts un foto: Viļakas sociālās aprūpes centra vadītāja Ilze Šaicāne
















Viļakas sociālās aprūpes centra kolektīva darba pieredzes brauciens uz Alūksnes pansionātu

30.maijā Viļakas sociālās aprūpes centra kolektīvs devās pieredzes apmaiņas braucienā uz Vidzemi, Alūksnes pansionātu. Kopumā tika apskatīts Tempļa kalns, Alūksnes ezers, Alūksnes pilsēta un pansionāts.
Pirmais apskates objekts bija Tempļa kalns, kurā lielākā daļa paspēja aši arī uzskriet. Nelielam ieskatam:
„Tempļa kalns ir pilskalns Alūksnē, Alūksnes ezera dienvidrietumu krasta pussalā. Šis pilskalns ir Alūksnes augstākais punkts. Tas ir sens latgaļu pilskalns un senpilsētas vieta. Pilskalna virsmas laukums ir 80x40 metri.
Tempļa kalns ir senākā apdzīvotā vieta Alūksnes novadā, kura virsotnē atrodas Slavas templis — granīta rotonda. 1807.gadā tā virsotnē Alūksnes barons Fītinghofs licis uzcelt granīta rotondu — Slavas templi, par godu Ziemeļu kara notikumiem Alūksnē. Rotonda veltīta krievu feldmaršala Šeremetjeva un zviedru armijas kapteiņa Vulfa piemiņai. 1937. gadā pilsētas tūrisma un labierīcības komiteja uzsāka tūrisma objektu celtniecību Tempļa kalnā. Viens no objektiem bija gaisa tilts no betona un koka, kam pēc izsludinātā konkursa izvērtēšanas rezultātiem tika dots Saules tilta vārds. 1995. gadā veikta tilta restaurācija.
Daudzo nostāstu vidū viens no populārākajiem vēsta, ka Ziemeļu kara laikā Tempļa kalnu karotāji sanesuši ar cepurēm, lai labāk varētu apšaudīt Alūksnes pili ezera salā.”
Izstaigājot Tempļa kalnu, devāmies uz Saules tiltu, no kura baudījām lielisko Alūksnes ezera skatu. Ezera vidū gozējās gulbju pāris un pīles, kuras netraucēti rosījās savā nodabā.
Izlocījuši kājas pa dabas takām, devāmies uz Alūksnes pansionātu. Pansionātā mūs sagaidīja vadītāja Rasma Muceniece un sociālā rehabilitētāja Māra. Aprunājoties un izstaigājot pansionāta telpas, atskārtam, ka darbinieki patiesi mīl savu darbu, cilvēkus, jo metodes, kas ir izstrādātas, lai integrētu personu sabiedrībā, ir dziļi pārdomātas un efektīgas, tās nes darba augļus.
Darba pieredzes vizītē tuvāk iepazinām aktuālo problēmu, kura šobrīd ir procesā – pacēlājs. Pansionāta tehniskais darbinieks nodemonstrēja pacēlāja darbības principus, mobilitāti -kā to var izmantot un pielāgot autotransportā.
Mājupceļā rezumējām redzēto un dzirdēto: - iepazīšanās un pieredzes apmaiņas vizīte ir veicinājusi ciešākus kontaktus starp sociālās sfēras darbiniekiem; - ir jāizmanto iespēja uzzināt un iepazīt kolēģu darbu kaimiņu reģionā; - iegūtā pieredze, inovatīvas atziņas un neaizmirstami iespaidi sniedz plašāku redzējumu aprūpes centra klientu labklājības celšanā.
Sirsnīgi Pateicamies šoferītim Eināram Mieriņam par vērtīgiem ieteikumiem un mūsu vizināšanu.

Teksts un foto: Viļakas sociālās aprūpes centra vadītāja Ilze Šaicāne