 |
| Vairāk bildēs |
Krāšņā rudens pēcpusdienā, Viļakas sociālās aprūpes centra darbinieces kopā ar iemītnieku Dzintaru Andrejevu, devās uz Vecumu pagasta, Upmalas ciema, mājām Ogukalni-uz kurieni tikām laipni aicināti lasīt plūmes un ābolus, pēc mūsu novadnieces Evas Dortānes ielūguma.
Saules siltuma apņemti, sakrāvām automašīnā grozus un laipnās gides pavadībā devāmies uz attālo Upmalas ciemu, kurš atrodas netālu no Krievijas Federācijas robežas.
Kad ieradāmies Ogukalnos, acis plati iepletām, ieraugot tur milzum daudz plūmju plantācijas, kuru zari sniedzās līdz pat zemei, nokārti pilni ar augļiem. Evas kundzes pavadībā raucām plūmes grozos. Šķita, ka tās nav iespējams nolasīt, cik to tur bija daudz..Dzintars aktīvi lasīja pa zemi birušās ogas, kuras no savas pārpilnības krītot plīsa. Berot saujām ogas grozos, sirdī līksmoja prieks-par mātes Dabas pilnību un bagātību. Prieks lija aumaļām par cilvēku dāsnumu dot otram.
Minot mūsu novadnieces Evas Dortānes vārdu, jāpiebilst, ka Eva Dortāne - Genovefa Lakše dzimusi 1936. gada 15. martā Balvu rajona Viļakas pagasta (tagad Vecumu) "Ogukalnos" ir agronome, lauksaimniecības zinātņu doktores, dzejniece, kura patreiz dzīvo Cēsīs.
Jau agrā bērnībā viņu vilinājusi dzejas burvība, kad tapis pirmais dzejolītis par rasotu zālīti un dabas skaistumu.
Pirmās zināšanas apguvusi Mežvidu pamatskolā. Turpinātas mācības Gulbenes un Viļakas vidusskolās, tad studijas Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā Agronomijas fakultātē. Pēc akadēmijas beigšanas 1960. gadā sekoja pedagoģiskais darbs sešu gadu garumā lauksaimniecības mācību iestādēs Stāmerienā, Vecbebros un Priekuļos. Viņa bija speciālo mācību priekšmetu skolotāja. Pēc tā sekoja zinātniski pētnieciskais darbs Priekuļu selekcijas un izmēģinājumu stacijā. Darbs starp ziedošiem kartupeļiem, kūpošiem rudziem, raibi saplaukušiem zirņiem, sarkano āboliņu un rakstāmgaldu.
Ir mācījusies Tautas universitātē žurnālistiku, pabeigusi kursus un ieguvusi gida tiesības. Vadījusi un joprojām vada ekskursijas.
Apguvusi ģitāras spēli, mācījusies sarīkojumu deju kursos, apguvusi ziedu kārtošanas mākslu un piedalījusies izstādēs, veidojot ziedu kompozīcijas.
Aktīvi iesaistījusies sabiedriskajā dzīvē.
Iesaistījusies mākslinieciskajā pašdarbībā: dziedājusi koros, ansambļos, darbojusies teātrī (Jelgavas Ā. Alunāna Tautas teātrī, Cēsu Tautas teātrī). Izstrādājusi, sagatavojusi kopā ar komponistiem un vadījusi vairākas koncertprogrmmas, dažādus sarīkojumus.
Arī pašlaik Eva Dortāne dzied Cēsu Romas katoļu baznīcas korī, līdzdarbojas katoļu draudzes un kristīgo konfesiju kopējos pasākumos, svētceļojumos, organizē un vada ekskursijas pa svētvietām. Viņa pati daudzreiz devusies svētceļojumos uz Eiropas svētvietām Itālijā, Francijā, Vācijā, Polijā, Bosnijā Hercegovinā. Strādājusi par kristīgās mācības skolotāju.
Jau esot pensijā, papildinājusi izglītību un mācījusies Laterāna Pontifikālās universitātes filiālē - Rīgas Augstāko Reliģijas zinātņu institūtā, kuru beigusi 2007. gadā, izstrādājot diplomdarbu "Ceļā no dzīves uz dzīvi kopā ar Jēzu" ar pielikumu "Krustaceļa ciešanu meditācijas" izteiktas dzejā. Sacerējusi vārdus un melodiju garīgajām dziesmām
1995. gadā Cēsu kultūras biedrība " Harmonija" izdevusi viņas dzeju grāmata " Sasaukšanās" . Evas Dortānes dzejoļi publicēti Cēsu literātu apvienības kopkrājumā " Man vārds uz mēles" (1997) , " Pieskāriens" (2008), avīzēs - " Latvijas Vēstnesis", " Druva", " Vaduguns", " Solis", žurnālos " Katoļu dzeive" , "Katoļu baznīcas vēstnesis" , " Gredzens" (Austrālija) u.c. Var sazināties krievu, lietuviešu un arī vācu valodā. (Interneta resursi)
Lasot ogas, cītīgi klausījāmies Evas Dortānes dzīvesstāstu un vērojām burvīgo rudens ainavu Ogukalnos. Neviļus laiks mūs aiznesa tālajā vēsturē, laikā, kad Evas bērnība paskrēja šajos zaļajos pakalnos, kurus mina arī Evas brāļi un māsas, kas, nu, jau ir aizsaulē.
Pilnos grozus sakrāvuši, devāmies mājup, lēnām ar skatu atvadoties no Ogukalniem, kur kādreiz saimniekojuši Evas Dortānes vecāki, brāļi un māsas.
Dodoties atpakaļceļā, meklēju vārdus, lai pateiktos mūsu dižajai māksliniecei, skaisto vārsmu teicējai, atskārtu, ka nevaru atrast piemērotus vārdus, lai izteiktu šo dziļo Pateicību un cilvēcisko sirdsmīlestību -kā vien Paldies!
Mīļš Paldies Evai Dortānei par jauko ekskursiju, plūmēm un āboliem un pozitīvās enerģijas devu, kuru tiešām var uzlādēt tikai Ogukalnos!
Sirsnībā un Pateicībā Viļakas sociālās aprūpes centra kolektīva vārdā Ilze Šaicāne!
Teksts, foto: Viļakas sociālās aprūpes centra vadītāja Ilze Šaicāne
