Vasaras saulgriežu ieskaņas Viļakas sociālajā aprūpes centrā

Saule rasu noskūpstīja, pašā rīta agrumā,

Pērļu pērles izbārstīja, vasariņas viducītī.

Pati gāja starodama, visu apkārt mainīdama,

Ziedu ziedus plaucēdama, mīlestību izsēdama.

Iemeta tev dvēselītē, gaismas pilnu kamoliņu,

Lai tas rit un tinas droši, cauri visai pasaulītei.

Lai tas gaismo tumšās takas - vēju vējos skanēt liek,

Dzīvesprieka melodiju sirds, lai vienmēr dzirdēt var.

/Rita Cvetkova/

Vasaras saulgriežu laiks – cilvēka un dabas saplūšana. Vasaras saulgrieži ir īpašs laiks, kad cilvēks un daba saplūst vienotā veselumā, kad ikviens zāles stiebriņš, ikviena ūdens lāse ir spēcinošas enerģijas un dzīvības pilni.

12.jūnijā Viļakas sociālās aprūpes centrā (turpmāk VSAC) tika  palaists Vasaras saulgriežu Laika rats. VSAC darbiniece Arta Brokāne pulcināja visu lielo centra saimi, lai minētu Jāņu zāles, pastāstītu to dziedinošās spējas, padziedātu un padejotu.

Arta pastāstīja par  Vasaras saulgriežiem:”Saplūšana ar dabu ļauj cilvēkam saplūst pašam ar sevi, ar savu dziļāko būtību, iegūstot harmoniju un dzīvesprieku. Tas ir laiks, kad atmodināt sevī labāko, enerģiskāko, arī auglīgāko, jo mēs esam daļa no dabas un vasaras saulgrieži ir laiks, kad dzīvība raisās visspēcīgāk. Mēs varam kurt uguni, ļaujot gaismai uzvarēt tumsu ikvienā nakts stundā, varam lēkt pār ugunskuru, lai attīrītos no visa liekā un pāri, cieši rokās sadevušies, izjustu ticību un paļāvību viens otram.

Jāņuguns dedzināšana no saules rieta līdz lēktam ir saistīta ar ticējumu par gaismas pārnešanu uz nākamo saules gadu. Uguns dedzināšanas vietai jābūt apkārtnes augstākajā vietā, var izmantot arī darvas mucu vai darvotu riteni kārts galā. Jāņuguns apspīdētie lauki un cilvēki iegūst spēku un auglību.

Mēdz teikt, ka latvieši ir dziedātāju tauta, un saulgrieži ir laiks, kad tas īpaši jūtams, kad ar dziesmu iepriecinām un svētām cits citu un paši sevi, uzmundrinot, iepriecinot, izjokojot, sargājot, attīrot. Ar dziesmām kļūstam vienoti un lolojam sevi, savus tuvākos, savu apkārtni. Bieži vien dziedot vienkārši kļūst vieglāk un gaišāk un arī tas jau ir tik daudz, ļaujot skumjām iet savu ceļu un raisot harmoniju un prieku.

Līgošana jeb Jāņu dziesmu dziedāšana, kas saistīta ar auglības veicināšanu un nelaimju novēršanu. Līgojamais laiks iesākas divas nedēļas priekš Jāņiem, savu augstāko stāvokli sasniedz Jāņu priekšvakarā un pastāv līdz Pētera jeb Māras dienai. Pēc tās vairs nedrīkstot līgot.

Vasaras saulgriežos rotājamies ar vainadziņiem, vienalga, vai esam mazi vai lieli. Laikā, kad saule svin savu uzvaru pār tumsu, mēs rotājamies ar saules un apļa simbolu, vēl un vēlreiz sargājot sevi un ļaujot dabas enerģijām plūst caur mums. Vainags ir kā saulains ceļš no dabas pie cilvēka, ļaujot saplūst dabiskā vienotībā, saņemot un dodot vislabāko. To varam likt ne tikai sev, bet arī mājdzīvniekiem, izrotāt māju un savu pagalmu, tā mēs varam paust savus laba vēlējumus un sirsnību.

Vainagu vīšanai izmanto dažādus ziedus un ozolu lapas. Tic, ka no trejdeviņām puķēm un zālēm pīts vainags pasargā no nelaimēm un slimībām, atvaira skauģus un nelabvēļus. Ozolu vainagi tiek doti puišiem un saimniekam, tie sola zirgu un bišu svētību.

Vēl Jāņa dienā dzer alu un ēd sieru, lai nākamajā vasarā augtu  mieži un govis dotu vairāk piena. Arī aplīgotājus no kaimiņu mājām pacienā gan ar sieru, gan ar alu.

Naktī jāiet meklēt Papardes zieds. To atrodot, var iegūt bagātību un laimi, izzināt pagātnes un nākotnes noslēpumus. Kas iegūst papardes ziedu, tas ir laimīgs, jo tam piepildās viss, ko viņš vēlas.

Jāņuzāles, ko plūc Jāņu vakarā, t.s. Zāļudienā, pēc tautas ticējumiem ir visderīgākās ārstniecībai, tāpat arī tās, ko nes līgotāju sētās, ir pat zāļu vietā lietotas.

Pie Jāņuzālēm pieder gandrīz visi lakstaugi,. Ar tām izpušķo istabas, sētu, pagalmu, tās vij arī vainagos. No kokiem pušķošanai noderīgas ir bērza meijas un ozola zari. Dažas Jāņuzāles ir jāplūc pusdienā, citas Jāņu vakarā, citas rasas laikā Jāņu rītā. Jāņa dienai tiek piešķirts tāds spēks un svētums, ka zālēm, kas tai dienā lasītas, esot lielas un brīnišķīgas īpašības pret ugunsgrēkiem, cilvēku un lopu ļaunām sērgām un slimībām. Pie vārtiem un visām durvīm sien pīlādža, ozola vai bērza meijas. Gan istabā, gan klētī un kūtī tik liktas meijas un aiz griestu sijām lauzti ozolu, pīlādžu un liepu zari.”

Pasākuma laikā atsaucās naskākie un čaklākie Jāņu zāļu minētāji. Daži redzēto Jāņu zāli atpazina, jo tālā bērnībā mamma ir vārījusi tējas. Baudot kumelīšu un piparmētru tējas ar svētku kliņģeri, dalījāmies pārdomās par Līgo svētkiem. Visi kopā dziedājām un priecājāmies par lustīgo latviešu Jāņošanu un Līgošanu, ko latviešu tauta nes caur gadsimtiem savā pūrā.

Viļakas sociālās aprūpes centra kolektīvs sirsnīgi Pateicas Artai Brokānei par burvīgo pasākumu, atsaucību un jaukajiem kopā pavadītajiem mirkļiem!

Teksts un foto:Viļakas sociālās aprūpes centra vadītāja Ilze Šaicāne