85 gadu jubilāre Paulina Kokoreviča Viļakas sociālās aprūpes centrā

“Mūža darbs ir vienmēr veidot sevi,

Augšup tiekties, patiesīgam būt.

Lai it viss, ko citiem projām devāt,

Būtu tas, ko vēlaties sev gūt!”

Janvāris jau izdzīvots, bet februāris Viļakas sociālās aprūpes centrā ir ienācis ar priecīgām vēstīm, nosvinētas 85 gadu jubilejas diviem Viļakas sociālās aprūpes centra iemītniekiem - Paulinai Kokorevičai un mūsu novada dzejniekam, publicistam Valerjanam Rundzānam.

Nelielam ieskatam Paulinas Kokorevičas dzīves stāsts.

Paulina Kokoreviča dzimusi 1930.gada 1.februārī Abrenes apriņķa, Gāršas ciemā – Jāzepa un Sofijas Kokoreviču ģimenē. Kokoreviču kuplajā septiņu bērnu saimē Paulina piedzima kā piektā meita, starp sešām meitām un vienu dēlu.

Agrā bērnība tika pavadīta ganiņa gaitās – Pritikovas, Tereškovas ciemos pie saimniekiem. Lai gan ganīt govis un aitas bija smagi, jo jāceļās bija agri, Paulina nesūdzas par pagātnes sūro darbu, jo tajos laikos tas šķitis pats par sevi saprotams, ka arī bērniem ir jāstrādā, lai iepazītu darba tikumu un apgūtu saimnieciskās prasmes ar ko nākotnē pelnīt iztiku savai ģimenei.

Skolas gaitas Paulina uzsāka Priežukalna 6-gadīgajā skolā, kur mācījās līdz 5.klasei, taču to nepabeidza, tā kā nomira tēvs un mājās bija jāpalīdz mātei, jāpieskata mazākie bērni.

Ar savu nākamo vīru Paulina saskatījās netālā Rejevas ciemā. Jāzeps Kokorevičs – tā sauca Paulinas vīru, pēc precībām pārveda jauno sievu uz savu māju Rejevā.

Dzima bērni - pirmai dēls Anatolijs piedzima 1950.gadā, pēc pieciem gadiem vidējais - Viktors un 1958.gadā jaunākais, pastarītis - Jurītis. Negaidīti Jāzepa un Paulinas ģimenē ienāca arī desmitgadīga māsas meita Genovefa, kurai agri nomira māte.

Dzīve un darbs ritēja ierastā gaitā - Paulina bija mājsaimniece, audzināja un skoloja četrus bērnus, vīrs strādāja kolhozā.

Paulinai labi padevās adīšana, tamborēšana, kā jau laukos pienākas, visi tuvinieki tika apadīti ar zeķēm un džemperiem. Darba dienas aizritēja spraigos mājas darbos - aptekot mājlopus un gādājot azaidu ģimenei, dažkārt piestrādājot kolhoza laukos, novācot rudens ražu.

Kad nomira vīrs, vecāku mājā saimniekošanu pārņēma dēls Viktors ar ģimeni, strādājot piemājas saimniecībā. Dzima mazbērni un Paulina labprāt palīdzēja auklēt mazbērnus Daini un Jolantu.

Pavisam Paulinai ir pieci mazbērni, kuri ikreiz viņu iepriecina pazvanot vai apciemojot aprūpes centrā.

Dzīve apgrieza kūleni, kad pirms 12 gadiem nomira Paulinas māsa Anna no Žīguriem. Māsas meita vēlējās aprūpēt sev tik tuvu un mīļu tanti un uzaicināja nākt dzīvot blakus mājā, lai to labāk pārredzētu un būtu vienmēr blakus. Paulina pieņēma šo dzīves izaicinājumu, nopirka māju Žīguros un laimīgi tur dzīvoja līdz brīdim, kad negaidīti mūžībā aizgāja māsas meita.

Sasniedzot astoņdesmit pāri gadu slieksni, Paulina pieņēma jaunu dzīves izaicinājumu un devās dzīvot uz Viļakas sociālās aprūpes centru., kur šobrīd arī nosvinēja savu 85 gadu jubileju.

Kad jautāju mūsu gaviļniecei, vai gadi ātri skrien, Paulina atbild:”Jaunai esot, kad bija sūri jāstrādā, likās, ka laiks stāv uz vietas, šobrīd laiks skrien ļoti ātri. Ja manas dzīve mūžu varētu sadalīt trīs posmos, tad es teiktu, ka tie gadi, kuri atrodas pa vidu, tie ir tie labākie, tur bija viss - Mīlestība, vīrs, bērni, dzīvei bija cita garša. Negribu teikt, ka šobrīd ir slikti, esam apmazgāti, pabaroti, dzīvojam tīrībā, par ko esam bezgala Pateicīgi, bet es nevēlotos, lai šis mans dzīves posms ieilgtu. Visam šajā dzīvē jābūt samērīgam, tāpēc arī lūdzu Dieviņu, ja vēl kādu gadu nodzīvošu, par to viņam Paldies!”

Jāsaka gan, ka Paulinu bieži ar labu vārdu atceras viņas kaimiņi, draugi, paziņas, pieminot viņas sirsnīgo Dvēseli. Satiekot kādu no Paulinas paziņām, tie vienmēr apvaicājas:”Kā mūsu Paulīte?” Ar prieku atbildu:”Paulīte ir kā Saulīte, pati visus mīl un silda.”

Lepojamies ar Viļakas sociālās aprūpes centra senioriem, kuri sasniedzot nozīmīgu dzīves slieksni, rotā mūsu novada vēsturi ar atmiņām un pieredzes bagātu mūžu. 
Ir patiess prieks par šiem Viedajiem ļaudīm, kuri nonākot aprūpes centros bagātina mūs ar savu klātbūtni. 
Ir gandarījums par to, ka katrs no tiem lielajā Dzīves musturdeķī ieauž savu artavu, ar savu rokrakstu, ar savu iznēsātu dzīves garšu.

Sirsnīgs PALDIES!

Teksts, foto:Viļakas sociālās aprūpes centra vadītāja Ilze Šaicāne