Viļakas novada dzejniekam, publicistam Valerjanam Rundzānam - 85

Imants Ziedonis ir teicis: "Laime ir laiks. Piepildīts laiks. Laime ir skaņām, krāsām un smaržām piepildīts laiks."

Viļakas novada literāts Valerjans Rundzāns ir gandarīts par Laimes mirkli ko piedzīvojis nupat - nosvinot 85 gadus.

Valerjans dzimis 1930. gada 1. februārī Balvu rajona Viļakas pagasta Ūlasu ciemā zemnieku ģimenē, kur tēvam piederēja 10 ha zemes.

Četrus gadus mācījies Slīpaču skolā - Dravnieku pamatskolā, tad Eržepoles skolā un ģimnāzijā. Pabeidzis Rīgas fizkultūras institūtā kursus, iesāka strādāt Viduču pamatskolā.

Nostrādāja tikai divus mēnešus, kad Valerijanu iesauca armijā un aizsūtīja uz kara skolu Alūksnē.

Ieguvis vidējo speciālo izglītību. Pēc profesijas - tehniķis elektriķis.Vēlākos gados strādājis par elektriķi, par dežurējošo inženieri elektrostacijā, par vecāko inženieri inspektoru enerģijas uzraudzības sistēmā.
1999. gadā - "Emociju gūstā dzimtajā novadā", 2003. gadā - "Atbalss provincē".

Ilgus gadus dzīvojis Lietuvā, bet aizejot pensijā, atgriezies dzimtajā Viļakā.

Dzejot sācis 65 gadu vecumā, dzejnieku Bruno Vilka un Viļa Bukša iedrošināts.

Uzrakstīts stāstījums "Mani "Ūlasi" vēl dzīvo" - par dzimto ciemu un tā ļaudīm pēc otrā pasaules kara. Šo brošūru izdevusi Nacionālo Daugavas Vanagu Balvu nodaļa 1995. gadā. Stāstījums par Ūlasu ciema ļaudīm sasaucās ar E.Birznieka - Upīša "Pelēkā akmens stāstiem".

1997. gadā iznākusi dzejas grāmatiņa datorsalikumā "Manas emocijas Viļakā",

2004. gadā - "Veltījums dzimtā novada skolām".

Viņš saistītā valodā apraksta savu novadu, runājot par konkrētām vietām, notikumiem, cilvēkiem.                       
2011.gadā "Vītola izdevniecībā" iznākusi V.Rundzāna dzejas grāmata "Nav manis bez Dzimtenes dziesmas", kuras galvenais moto ir:

"Lai es biju, kur nebiju,

Viļakā man jābūt bij;

Pa pasauli staigājot,

Viļaka bij' azotē. "(Balvu reģ.kult.datu bāze)

V.Rundzāns dienot Lietuvā nolūkoja sievu - Genvaiti, ar kuru pēc laika arī apprecējās.  Piedzima divi bērni –dēls Edgars un meita Aina.

Ar lepnumu sirdī Valerjans stāsta par mazmeitu vārdā Egle, kura šobrīd studē arhitektūru Austrālijā un mazdēlu Karolis, kurš mācās un dzīvo Lietuvā.

Ikreiz, kad vēlos aprunāties ar Valerjanu, sastopu viņu smaidīgu un atvērtu. Ne vienmēr šķiet pieņemams šī brīža esošais stāvoklis, taču cienījamo gadu pārstāvis uzskata, ka katrs mirklis šajā dzīvē ir jāizdzīvo ar prieku un pateicību :"Mēs katrs esam maza daliņa Visumā un mums ir unikāla izdevība veidot to daļu, kas ir mūsu, tā mainot visu kopainu."

Valerjans mūsu novada jaunākai paaudzei vēl būt godīgiem, darbīgiem, mīlēt savu Latviju, mīlēt savu tautu, cienīt vecākus.

Sveiciens Jubilāram sniegotā baltumā!

Lai mūsu gaviļniekiem daudz laimes, prieka un stipra veselība!

Teksts, foto:Viļakas sociālās aprūpes centra vadītāja Ilze Šaicāne

85 gadu jubilāre Paulina Kokoreviča Viļakas sociālās aprūpes centrā

“Mūža darbs ir vienmēr veidot sevi,

Augšup tiekties, patiesīgam būt.

Lai it viss, ko citiem projām devāt,

Būtu tas, ko vēlaties sev gūt!”

Janvāris jau izdzīvots, bet februāris Viļakas sociālās aprūpes centrā ir ienācis ar priecīgām vēstīm, nosvinētas 85 gadu jubilejas diviem Viļakas sociālās aprūpes centra iemītniekiem - Paulinai Kokorevičai un mūsu novada dzejniekam, publicistam Valerjanam Rundzānam.

Nelielam ieskatam Paulinas Kokorevičas dzīves stāsts.

Paulina Kokoreviča dzimusi 1930.gada 1.februārī Abrenes apriņķa, Gāršas ciemā – Jāzepa un Sofijas Kokoreviču ģimenē. Kokoreviču kuplajā septiņu bērnu saimē Paulina piedzima kā piektā meita, starp sešām meitām un vienu dēlu.

Agrā bērnība tika pavadīta ganiņa gaitās – Pritikovas, Tereškovas ciemos pie saimniekiem. Lai gan ganīt govis un aitas bija smagi, jo jāceļās bija agri, Paulina nesūdzas par pagātnes sūro darbu, jo tajos laikos tas šķitis pats par sevi saprotams, ka arī bērniem ir jāstrādā, lai iepazītu darba tikumu un apgūtu saimnieciskās prasmes ar ko nākotnē pelnīt iztiku savai ģimenei.

Skolas gaitas Paulina uzsāka Priežukalna 6-gadīgajā skolā, kur mācījās līdz 5.klasei, taču to nepabeidza, tā kā nomira tēvs un mājās bija jāpalīdz mātei, jāpieskata mazākie bērni.

Ar savu nākamo vīru Paulina saskatījās netālā Rejevas ciemā. Jāzeps Kokorevičs – tā sauca Paulinas vīru, pēc precībām pārveda jauno sievu uz savu māju Rejevā.

Dzima bērni - pirmai dēls Anatolijs piedzima 1950.gadā, pēc pieciem gadiem vidējais - Viktors un 1958.gadā jaunākais, pastarītis - Jurītis. Negaidīti Jāzepa un Paulinas ģimenē ienāca arī desmitgadīga māsas meita Genovefa, kurai agri nomira māte.

Dzīve un darbs ritēja ierastā gaitā - Paulina bija mājsaimniece, audzināja un skoloja četrus bērnus, vīrs strādāja kolhozā.

Paulinai labi padevās adīšana, tamborēšana, kā jau laukos pienākas, visi tuvinieki tika apadīti ar zeķēm un džemperiem. Darba dienas aizritēja spraigos mājas darbos - aptekot mājlopus un gādājot azaidu ģimenei, dažkārt piestrādājot kolhoza laukos, novācot rudens ražu.

Kad nomira vīrs, vecāku mājā saimniekošanu pārņēma dēls Viktors ar ģimeni, strādājot piemājas saimniecībā. Dzima mazbērni un Paulina labprāt palīdzēja auklēt mazbērnus Daini un Jolantu.

Pavisam Paulinai ir pieci mazbērni, kuri ikreiz viņu iepriecina pazvanot vai apciemojot aprūpes centrā.

Dzīve apgrieza kūleni, kad pirms 12 gadiem nomira Paulinas māsa Anna no Žīguriem. Māsas meita vēlējās aprūpēt sev tik tuvu un mīļu tanti un uzaicināja nākt dzīvot blakus mājā, lai to labāk pārredzētu un būtu vienmēr blakus. Paulina pieņēma šo dzīves izaicinājumu, nopirka māju Žīguros un laimīgi tur dzīvoja līdz brīdim, kad negaidīti mūžībā aizgāja māsas meita.

Sasniedzot astoņdesmit pāri gadu slieksni, Paulina pieņēma jaunu dzīves izaicinājumu un devās dzīvot uz Viļakas sociālās aprūpes centru., kur šobrīd arī nosvinēja savu 85 gadu jubileju.

Kad jautāju mūsu gaviļniecei, vai gadi ātri skrien, Paulina atbild:”Jaunai esot, kad bija sūri jāstrādā, likās, ka laiks stāv uz vietas, šobrīd laiks skrien ļoti ātri. Ja manas dzīve mūžu varētu sadalīt trīs posmos, tad es teiktu, ka tie gadi, kuri atrodas pa vidu, tie ir tie labākie, tur bija viss - Mīlestība, vīrs, bērni, dzīvei bija cita garša. Negribu teikt, ka šobrīd ir slikti, esam apmazgāti, pabaroti, dzīvojam tīrībā, par ko esam bezgala Pateicīgi, bet es nevēlotos, lai šis mans dzīves posms ieilgtu. Visam šajā dzīvē jābūt samērīgam, tāpēc arī lūdzu Dieviņu, ja vēl kādu gadu nodzīvošu, par to viņam Paldies!”

Jāsaka gan, ka Paulinu bieži ar labu vārdu atceras viņas kaimiņi, draugi, paziņas, pieminot viņas sirsnīgo Dvēseli. Satiekot kādu no Paulinas paziņām, tie vienmēr apvaicājas:”Kā mūsu Paulīte?” Ar prieku atbildu:”Paulīte ir kā Saulīte, pati visus mīl un silda.”

Lepojamies ar Viļakas sociālās aprūpes centra senioriem, kuri sasniedzot nozīmīgu dzīves slieksni, rotā mūsu novada vēsturi ar atmiņām un pieredzes bagātu mūžu. 
Ir patiess prieks par šiem Viedajiem ļaudīm, kuri nonākot aprūpes centros bagātina mūs ar savu klātbūtni. 
Ir gandarījums par to, ka katrs no tiem lielajā Dzīves musturdeķī ieauž savu artavu, ar savu rokrakstu, ar savu iznēsātu dzīves garšu.

Sirsnīgs PALDIES!

Teksts, foto:Viļakas sociālās aprūpes centra vadītāja Ilze Šaicāne

Garīgās mūzikas koncerts aprūpes centrā

Vairāk bildēs

Viļakas sociālās aprūpes centrā turpina skanēt mūzika un garīgo dziesmu izpildījumi, šoreiz - bijušā operdziedātāja Borisa Semjonova un Pareizticīgo priestera Tēva Sergeja izpildījumā.

Mākslinieki uzrunāja klātesošos ar sveicieniem Jaunajā gadā un Ziemassvētkos. Koncerts tika atklāts ar dziesmu „Klusa nakts, svēta nakts”, ģitāras un klausītāju pavadījumā.

Centra iemītniekiem par godu maestro izpildīja baznīcu garīgās dziesmas latīņu, krievu un latviešu valodās. Tēvs Sergejs klausītājus pārsteidza ar burvīgo balss skanējumu, aizkustinot daudzus..

Boriss Semjonovs klavieru izpildījumā atskaņoja vairākus populārus skaņdarbus, tādus kā „Surok”, „Neapolitanskaja” u.c.

Pasākums noritēja sirsnīgās pārrunās par Dieva esību, tā klātbūtni un bezgalīgo Mīlestību.

Sirsnīgi pateicamies Borisam Semjonovam un priesterim Tēvam Sergejam par izrādīto interesi un lieliskajiem priekšnesumiem.

Teksts, foto: Viļakas sociālās aprūpes centra vadītāja Ilze Šaicāne

Viļakas sociālās aprūpes centra atpazīstamība pasaulē

Viļakas Sociālās aprūpes centrs 
Bloga statistika  2014.g. aprīlis - 2015.g. janvāris

• Auditorija 
  

• Datu plūsmas avoti 

• Ziņu statistika

• Lapu statistika 

Dāvinājums no Pareizticīgo draudzes aprūpes centra iemītniekiem

Vairāk bildēs

Dievs sūtīja eņģeli Gabrielu pie jaunavas Marijas.

Un, ienācis pie viņas, eņģelis sacīja:”Esi sveicināta, izredzētā. Kungs ir ar tevi! Nebīsties, Marija! Tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstākā spēks tevi pārklās, tādēļ arī, kas dzims, būs svēts un tiks saukts - Dieva dēls.” (Lk 1:26-38)

Eņģelis ganiem sacīja: ”Nebīstieties, redziet, es jums pasludinu lielu prieku, kas būs visiem ļaudīm, jo jums šodien ir dzimis Pestītājs, kas ir Kristus, Kungs”.

Piepeši tur pie eņģeļa bija redzama debespulku draudze, tie slavēja Dievu un sacīja:”Gods Dievam augstībā un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā viņam labs prāts.”(Lk 2-10-14)

7.janvārī, Pareizticīgo Kristus Piedzimšanas svētkos Viļakas sociālās aprūpes centra iemītnieki saņēma dāvinājumu no Pareizticīgo draudzes pārstāvjiem.

Cienastus iemītniekiem piegādāja Pareizticīgo draudzes priesteris un Viļakas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Leonīds Cvetkovs.

Draudzes priesteris sniedza ziņas par turpmāko kalpošanu Viļakas draudzē un par savām priestera gaitām Daugavpilī un Pededzē.

Viļakas sociālās aprūpes centra kolektīva un iemītnieku vārdā Pateicos Viļakas Pareizticīgo draudzes priesterim un Viļakas novada domes priekšsēdētāja vietniekam Leonīdam Cvetkovam par izrādītu interesi un dāvinājumiem.

 Teksts, foto: Viļakas sociālās aprūpes centra vadītāja Ilze Šaicāne

Dāvana

(Šo vēstuli uz Ziemassvētkiem saņēma aprūpes centra iemītniece no tuvas radinieces. Tā ir tik dziļi aizkustinājusi daudzus, ka ar iemītnieces piekrišanu atļaujamies to publicēt - ar domu, ka šī Mīlestības piepildīta vēstule sasniegs pat dziļākā Okeāna dzelmi.)

25.12.2014

„Kāds vīrs strostēja savu trīs gadus vecu meitu par zeltīta dāvanu papīra izšķērdēšanu. Pēdējā laikā ģimenei bija maz naudas, tādēļ vīrs aizsvilās dusmās, redzēdams, ka meitiņa mēģina papīrā ietīt kādu kastīti un nolikt to zem Ziemassvētku eglītes.

Tomēr nākamajā rītā meitenīte aiznesa dāvanu tēvam un teica:

-Tas Tev, Tētiņ!

Vīrs nokaunējās par savu dusmu lēkmi, taču niknums atgriezās, viņam ieraugot, ka kastīte ir tukša.

Viņš atkal sāka rāties:

-Vai Tu tiešām nesaproti, ka dāvanā kaut kam jābūt iekšā?

Mazajai acīs sariesās asaras, viņa aizgriezās un teica:

-Ak, Tētiņ, tā nav tukša! Kastīte ir pilna skūpstu, un tie visi ir Tev!

Tēva sirds no aizkustinājuma vai pamira, viņš apskāva meitu un lūdza piedošanu.

Runā, ka vīrs zelta lādīti gadiem ilgi turējis pie gultas, un ikreiz, kad juties noskumis, izņēmis no kastītes pa vienam iedomātam skūpstam un atcerējies lielo mīlestību, ko tajā bija noglabājusi meitiņa.”

Varbūt Tu teiksi..cik naivs stāsts..bet tas lika aizdomāties par dāvanu vērtību.

Ko Tu teiksi par tādu piedāvājumu:

-Nepērc dāvanas – pats esi kādāvana!

-Neietin dāvanas – apskauj kādu!

-Nesūti dāvanas – sūti mieru!

-Nepērc pārtiku – ziedo ēdienu!

-Nededzini sveces – esi gaisma!

Patiesībā mēs esam pasakaini bagāti, jo esam Debesu Tēva bērni pateicoties Jēzum.

Pasaules Valdnieks, Radītājs, cilvēces Glābējs ir mūsu miera, prieka, gudrības, spēka, mīlestības avots.

Mēs ilgojamies dalīties ar to, ko nevar nopirkt par vislielāko naudu. Gluži kā šie skūpsti, arī attiecības ar Dievu ir ticības dāvana.

Lai katra šī gada diena Tev atgādina, ka ir vērts savu nespēku savienot ar Viņa spēku, savu nezināšanu ar Viņa gudrību.

Katru dienu Tu vari Dievam ļaut bēdas pārvērst priekā, dusmas – piedošānā, atkarības – atturībā, nesaticību – lēnprātībā, skopumu – devīgumā, slinkumu – čaklumā, šaubas – ticībā, drūmās domas – cerībā, naidu – mīlestībā.

Šim kalendāram sekos līdzi ilgas un lūgšana par Tevi, lai katra diena ir Dieva vadībai uzticēta!

Mēs Tevi mīlam!

Sudaruškas sveic sociālās aprūpes centra iemītniekus

Vairāk bildēs

Janvāra sākumā, kad visi pareizticīgie svin Kristus Piedzimšanas svētkus, Viļakas sociālajā aprūpes centrā ciemojās Krievu dziesmu ansamblis „Sudaruška” ar vadītāju Svetlanu Krasnokutsku, lai sveiktu pareizticīgos Ziemassvētkos.

Visi klātesošie varēja noklausīties jestrās krievu tautas dziesmas, kas viesa svētku noskaņojumu. Kolektīva izpildījumā skanēja arī tradicionālās Latviešu tautas dziesmas.

Noslēgumā kolektīvs dāvināja aprūpes centra iemītniekiem saldumus un augļus.

Pateicamies Krievu dziesmu ansambļa „Sudaruška” vadītājai Svetlanai Krasnokutskai par iespēju kuplināt pasākumu un gūtajām pozitīvajām emocijām!

Sirsnīgs paldies kolektīvam „Sudaruška”  par sirsnīgu un ciešu draudzību, bagāto krievu tautas dziesmu repertuāru un košajiem tautu tērpiem!

Teksts, foto: Viļakas sociālās aprūpes centra vadītāja Ilze Šaicāne