Saule rasu noskūpstīja,
pašā rīta agrumā,
Pērļu pērles izbārstīja,
vasariņas viducītī.
Pati gāja starodama,
visu apkārt mainīdama,
Ziedu ziedus plaucēdama,
mīlestību izsēdama.
Iemeta tev dvēselītē,
gaismas pilnu kamoliņu,
Lai tas rit un tinas
droši, cauri visai pasaulītei.
Lai tas gaismo tumšās
takas - vēju vējos skanēt liek,
Dzīvesprieka melodiju
sirds, lai vienmēr dzirdēt var.
/Rita
Cvetkova/
Vasaras saulgriežu laiks – cilvēka un dabas saplūšana. Vasaras saulgrieži ir
īpašs laiks, kad cilvēks un daba saplūst vienotā veselumā, kad ikviens zāles
stiebriņš, ikviena ūdens lāse ir spēcinošas enerģijas un dzīvības pilni.
12.jūnijā Viļakas sociālās aprūpes centrā
(turpmāk VSAC) tika palaists Vasaras
saulgriežu Laika rats. VSAC darbiniece Arta Brokāne pulcināja visu lielo centra
saimi, lai minētu Jāņu zāles, pastāstītu to dziedinošās spējas, padziedātu un
padejotu.
Arta pastāstīja par Vasaras saulgriežiem:”Saplūšana ar dabu ļauj cilvēkam saplūst pašam ar sevi, ar savu
dziļāko būtību, iegūstot harmoniju un dzīvesprieku. Tas ir laiks, kad atmodināt
sevī labāko, enerģiskāko, arī auglīgāko, jo mēs esam daļa no dabas un vasaras
saulgrieži ir laiks, kad dzīvība raisās visspēcīgāk. Mēs varam kurt uguni,
ļaujot gaismai uzvarēt tumsu ikvienā nakts stundā, varam lēkt pār ugunskuru,
lai attīrītos no visa liekā un pāri, cieši rokās sadevušies, izjustu ticību un
paļāvību viens otram.
Jāņuguns
dedzināšana no saules rieta līdz lēktam ir saistīta ar ticējumu par gaismas
pārnešanu uz nākamo saules gadu. Uguns dedzināšanas vietai jābūt apkārtnes
augstākajā vietā, var izmantot arī darvas mucu vai darvotu riteni kārts galā.
Jāņuguns apspīdētie lauki un cilvēki iegūst spēku un auglību.
Mēdz
teikt, ka latvieši ir dziedātāju tauta, un saulgrieži ir laiks, kad tas īpaši
jūtams, kad ar dziesmu iepriecinām un svētām cits citu un paši sevi,
uzmundrinot, iepriecinot, izjokojot, sargājot, attīrot. Ar dziesmām kļūstam
vienoti un lolojam sevi, savus tuvākos, savu apkārtni. Bieži vien dziedot
vienkārši kļūst vieglāk un gaišāk un arī tas jau ir tik daudz, ļaujot skumjām
iet savu ceļu un raisot harmoniju un prieku.
Līgošana
jeb Jāņu dziesmu dziedāšana, kas saistīta ar auglības veicināšanu un nelaimju
novēršanu. Līgojamais laiks iesākas divas nedēļas priekš Jāņiem, savu augstāko
stāvokli sasniedz Jāņu priekšvakarā un pastāv līdz Pētera jeb Māras dienai. Pēc
tās vairs nedrīkstot līgot.
Vasaras
saulgriežos rotājamies ar vainadziņiem, vienalga, vai esam mazi vai lieli.
Laikā, kad saule svin savu uzvaru pār tumsu, mēs rotājamies ar saules un apļa
simbolu, vēl un vēlreiz sargājot sevi un ļaujot dabas enerģijām plūst caur
mums. Vainags ir kā saulains ceļš no dabas pie cilvēka, ļaujot saplūst dabiskā
vienotībā, saņemot un dodot vislabāko. To varam likt ne tikai sev, bet arī
mājdzīvniekiem, izrotāt māju un savu pagalmu, tā mēs varam paust savus laba
vēlējumus un sirsnību.
Vainagu
vīšanai izmanto dažādus ziedus un ozolu lapas. Tic, ka no trejdeviņām puķēm un
zālēm pīts vainags pasargā no nelaimēm un slimībām, atvaira skauģus un
nelabvēļus. Ozolu vainagi tiek doti puišiem un saimniekam, tie sola zirgu un
bišu svētību.
Vēl Jāņa
dienā dzer alu un ēd sieru, lai nākamajā vasarā augtu
mieži un govis dotu vairāk
piena. Arī aplīgotājus no kaimiņu mājām pacienā gan ar sieru, gan ar alu.
Naktī jāiet meklēt
Papardes zieds. To atrodot, var iegūt
bagātību un laimi, izzināt pagātnes un nākotnes noslēpumus. Kas iegūst papardes
ziedu, tas ir laimīgs, jo tam
piepildās viss, ko viņš vēlas.
Jāņuzāles, ko
plūc Jāņu vakarā, t.s. Zāļudienā, pēc tautas ticējumiem ir visderīgākās
ārstniecībai, tāpat arī tās, ko nes līgotāju sētās, ir pat zāļu vietā lietotas.
Pie
Jāņuzālēm pieder gandrīz visi lakstaugi,. Ar tām izpušķo istabas, sētu, pagalmu, tās vij arī
vainagos. No kokiem pušķošanai noderīgas ir bērza meijas un ozola zari. Dažas
Jāņuzāles ir jāplūc pusdienā, citas Jāņu vakarā, citas rasas laikā Jāņu rītā.
Jāņa dienai tiek piešķirts tāds spēks un svētums, ka zālēm, kas tai dienā
lasītas, esot lielas un brīnišķīgas īpašības pret ugunsgrēkiem, cilvēku un lopu
ļaunām sērgām un slimībām. Pie vārtiem un visām durvīm sien pīlādža, ozola vai bērza meijas. Gan istabā, gan klētī un kūtī tik liktas meijas un aiz griestu sijām lauzti
ozolu, pīlādžu un liepu zari.”
Pasākuma laikā atsaucās
naskākie un čaklākie Jāņu zāļu minētāji. Daži redzēto Jāņu zāli atpazina, jo
tālā bērnībā mamma ir vārījusi tējas. Baudot kumelīšu un piparmētru tējas ar svētku
kliņģeri, dalījāmies pārdomās par Līgo svētkiem. Visi kopā dziedājām un
priecājāmies par lustīgo latviešu Jāņošanu un Līgošanu, ko latviešu tauta nes
caur gadsimtiem savā pūrā.
Viļakas
sociālās aprūpes centra kolektīvs sirsnīgi Pateicas Artai Brokānei par burvīgo
pasākumu, atsaucību un jaukajiem kopā pavadītajiem mirkļiem!
Teksts un
foto:Viļakas sociālās aprūpes centra vadītāja Ilze Šaicāne