Kad Ziemassvētki pie durvīm klauvē

Vairāk bildēs

"Dedz svētku eglē svecītes,
Par saticību dedz,
Par cerību, par mīlestību,
Par Dieva dēlu dedz!
Par siltumu, par prieku dedz,
Par maizes klaipu dedz,
Par mieru visā pasaulē,
Par tuviniekiem dedz!
Dedz baltas sveces eglītē,
Ar pateicību dedz!"

Ziemassvētku gaidīšanas laiks tiek saukts par adventi. Mūsdienās ierastas Ziemassvētku tradīcijas ir Ziemassvētku egles rotāšana, Ziemassvētku vecītis, piparkūku cepšana un mandarīnu smarža.

Ziemas saulgrieži jeb Ziemassvētki ir laiks, kad visa pasaule svin Ziemas saulgriežus jeb Ziemassvētkus. Tas tiek darīts, kad saulīte ir viszemāk, kad diena ir visīsākā un nakts visgarākā – 21.decembrī.

Viļakas sociālās aprūpes centra (VSAC) kolektīvs ievēro Ziemassvētku svinēšanas tradīcijas un 22.decembra rītā  sagaidot ciemiņus, pulcējās kopā, lai atzīmētu ziemas saulgriežus.

Pirmie VSAC ieradās Viļakas novada  jauniešu centru pārstāvji ar dāvanām, aktivitātēm  un dziesmām, tik mīļām un pazīstamām, ka klātesošie arī gavilēja līdz.  Jaunieši iekustināja seniorus ar atraktīvām darbībām, kur bija jāpastrādā, lai īstenotu un piepildītu izvilkto lozi. Tajās bija dažādi uzraksti, piemēram, Mīlestība, Veselība,  Pacietība, kuri ļoti trāpīgi atbilda lozētāja vēlmei vai sapnim. Ar prieku seniori  un darbinieki piepildīja zaļo eglīti ar krāsainiem vēlējumiem. Iemītnieki gavilēja par jauniešu dziesmu izpildījumu un muzikālo sniegumu.

Svētki turpinājās, jo drīz pēc jauniešu ciemošanos, ieradās Viļakas novada domes izpilddirektore un pagasta pārvalžu vadītāji, lai apsveiktu novada pagastu iedzīvotājus, kuri pašlaik mīt aprūpes centrā.

Uzrunājot klātesošos, aprūpes centra vadītāja citēja K.Skalbe:"Katru gadu eņģelis nones lejā baltu pārslām apvītu grāmatiņu. Mēs taisām viņu vaļā, un visapkārt birst trauslas sniega zvaigznes. Tur nav neviena vārda, tikai viegls pārslu burvīgais raksts mums stāsta, ka Ziemassvētki pie durvīm. Sniegs apklāj pelēko rudens kailumu, un mēs varam tikai priecāties, cik brīnišķa ir dievišķā izdoma, cik neizsmeļama daiļuma pilnas ir debesis. Uz viegliem sniega pārslu spārniem pār zemi nolaižas sapnis par cilvēcību. Ja nebūtu šī sapņa, tad nebūtu Ziemassvētku".

Viļakas novada doms izpilddirektore Z. Vancāne veltīja sirsnīgus sveicienus novada ļaudīm un aprūpes centra darbiniekiem. Patīkamu pārsteigumu sagādāja Medņevas un Vecumu pārvalžu pārvaldnieki, iepriecinot iemītniekus ar dziesmu ģitāras pavadījumā.

Pārvaldnieki kopā ar aprūpes centra vadītāju sveica iemītniekus un dāvāja tiem ziemassvētku paciņas ar kalendāriem.

Pēc koncerta iemītnieki devās svētku pusdienās.

Pasākuma izskaņā gribas arvien klausīties klusu Ziemassvētku mūziku un atkārtot Inese Toras vārdus: "Bet reizi gadā tomēr atnāk Ziemassvētki. Ar klusu pēdu nospiedumiem sniegā. Arī ar sudraba lietus lāsēm. Arī tajās ir klusi pēdu nospiedumi. Vēl neviens cilvēks labestību ar acīm nav redzējis, bet tās pēdu nospiedumi vienmēr vēsta par viņas klātbūtni. Cilvēks viens otram sāk teikt citādus vārdus un citādi sāk viens uz otru lūkoties. Un citādi plaukstu pasniedz. Un citādi arī mīl otru. Un sveces citādi sāk degt. Un arī mēlei jāpierod pie citādu vārdu izrunas. Rokām ir jāpierod citādi tos pašus darbus darīt. Ar prieku! Ar Mīlestību! Ar Labestību!"

Sirsnīgi Pateicamies visiem, kas atbalstīja un piedalījās Ziemassvētku pasākumā Viļakas sociālās aprūpes centrā!

Lai priekpilns miers izdodas, un pasakaini brīnumi piepildās Jums un Jūsu ģimenēm šais svētkos!

Teksts, foto: Viļakas sociālās aprūpes centra sociālā darbiniece Ņina Leišavniece       

Radošā darbnīca „Ziemassvētku brīnums”

Vairāk bildēs

Pirmssvētku laikā Viļakas sociālās aprūpes centrā (VSAC)  viesojās mākslinieces Inese Bukša un Anta Zeltiņa, lai dalītos radošajās idejās un kopā būšanā ar  centra saimi.

Iemītnieki ar bērnišķīgu prieku, iesaistījās darbā –veidoja, grieza, līmēja, vērpa draudzīgas sarunas.

Apsveikumu pagatavošanas tehnika bija samērā vienkārša, katrs radoši izpaudās, liekot lietā savu izdomu. Līdz ar to, vienas idejas rezultātā radās tik dažādi un krāšņi apsveikumi. Ar šiem apsveikumiem centra iemītnieki pārsteigs sev tuvus un mīļus cilvēkus, ieliekot tajos laba vēlējumus un mīlestību.

Savukārt, centra iemītnieki apguva diegu grafikas tehnikas veidošanu. Šis darbiņš prasīja zināmu pacietību un uzmanības koncentrēšanu, kā rezultātā bija liels gandarījums par jaunapgūto prasmi.

Radošais pasākums vējoja īpašu- Ziemssvētku gaisotni. Kopējā darbošanās lika izjust gandarījumu par piepildīto un lietderīgi pavadīto laiku.

Mīļš Pateicamies māksliniecēm Antai Zeltiņai un Inesei Bukšai par izrādīto iniciatīvi un radošām izpausmēm!

Teksts, foto:Viļakas sociālās aprūpes centra darbiniece Inese Logina

Misionāru viesošanās Viļakas sociālās aprūpes centrā

Vairāk bildēs

Decembra sākumā Viļakas sociālās aprūpes centrā (VSAC) viesojās Misionāres, kuras apciemoja centra iemītniekus un dalījās savos stāstos par kalpošanu Kristum Latvijā un ārpus tās robežām.

Misionāre Dagmāra Skurkate: „Slavēts Jēzus Kristus!  Man ir 60 gadi. Pie Jēzus atgriezos, kad konvertējos katoļu ticībā, pirms 10 gadiem. Esmu ārlaulības bērns, izaugusi audžuģimenē. Savu tēvu nezinu. Esmu meklējusi tēva mīlestību, ejot iekšējās dziedināšanas un atbrīvošanas programmas, kurās ļoti darbojās Dievs un Viņa mīlestība. Evaņģelizācijas skolā mācos kopš filiāles atvēršanas Latvijā, jo meklēju un alku arvien vairāk pēc Dieva vārda un darbības. Par misionāru skolu domāju jau pagājšgad, bet aizbraucu-gan Dieva, gan Vissvētākās Jaunavas Marijas aicināta, un, iepriekšējā gada misionāru iedrošināta. Man ir daudz kalpojuši un, arī es, gribu kalpot Dievam un cilvēkiem, daloties ar to, ko esmu saņēmusi par velti. ”

Misionāre Diāna Dūna: „Man ir 20 gadi. Abi vecāki un divi brāļi. Apmēram 9 gadu vecumā kļuvu atkarīga no pornogrāfijas. Šajā atkarībā biju kādus 10 gadus. Biju pilnīgi sagrauta. Daudz meloju vecākiem, domāju par pašnāvībām, manai dzīvei nebija jēgas. Es vismaz to neredzēju, bet Dieva plāns bija savādāks. Pirms gada pie Dieva atgriezās mans tētis. Dievs viņu dziedināja no alkoholisma, tajā brīdī Bebrenē sākās Alfa kurss uz kuru tētis mani uzaicināja. Tas bija solis, kas mainīja manu dzīvi. Pēc nedēļas nogales, tiku piepildīta ar Svēto Garu. Pēc Alfa kursa, priestera Arņa Maziļevska ieteikumā, devos uz Svētās Marijas no Nacaretas, Baznīcas Mātes, Kristīgās dzīves un evaņģelizācijas skolu, kurā es pieņēmu Jēzu Kristu par savu Kungu un Glābēju. No tā brīža mana dzīve krasi mainījās. Jēzus mani ved aiz savas rokas un man atliek tikai piekrist Viņa Svētajai gribai. Tā arī es nonācu Misionāru skolā un šo lēmumu nemaz nenožēloju.”

Misionāre Baiba Zemture 30 gadi:”Pirms gada dzīvoju un strādāju par sociālo darbinieku Oslo (Norvēģijā). Iespēju būt par misionāru, uzzināju 2011. gadā, kad notika pirmā Evengelizācijas skola Latvijā. Jau tad, nodomāju, ka gribētu kļūt par misionāri, tomēr mani ceļi aizveda uz Norvēģiju. Ar sirdi biju Latvijā -katru vasaru lidoju uz Latviju, lai piedalītos svētceļojumā uz Aglonu, ņemtu dalību evangelizācijas skolas vasaras sesijās un dažādos citos pasākumos. Ļoti intensīvi kļūt par misionāri, sāku domāt 2014. Gadā- Evanģelizācijas skolas laikā. Lai arī bija kalpošana, draugi un jauks laiks Norvēģijā, tomēr biju gatava visu atstāt, lai kļūtu par misionāri. 2014. gadā nokārtoju visas lietas un 2015.gadā  devos ceļā un teicu savu "Jā".
Novēlu katram atvērt sirdi un doties piedzīvojumiem bagātā ceļojumā. Tev tik jāpasaka savs "Jā" Dievam un redzēsi, kā dzīve mainās. Svētīgu Jums šo ceļojumu! Uz tikšanos!”

Mīļi Pateicamies Misionārēm Dagmārai, Diānai un Baibai par vizītēm Viļakas sociālās aprūps centrā un sirsnīgām sarunām!

Teksts, foto: Viļakas sociālās aprūpes centra darbiniece Inese Logina

Ar Medņevas muzikantiem ermoņiku skaņu ielenkumā

Vairāk bildēs

Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projekta “Ermoņiku skaņas – 10” ietvaros, 27.novembrī Viļakas sociālās aprūpes centrā ciemojās Medņevas pagasta talantīgie spēlmaņi.

Atraktīvie un radošie sava aroda meistari dalījās pārdomās par to, kā šo talantu un prasmes, vīri ir ieguvuši no paaudzes paaudzē, pamatā ģimenē ir spēlējuši vecāki un vecvecāki. Tā ģimenē ir bijusi kā tradīcija.

Agrākos laikos (50., 60.gados) ermoņika bija goda instruments, kura aizraujošās skaņas bieži varēja dzirdēt ballēs kultūras namos, kristībās, kāzās, karaballēs, talkās. Taujājot māksliniekus, cik tad varēja nopelnīt spēlējot pasākumos, vīri stāstīja, ka tie bija nieka 3 rubļi, taču darbs bija jādara visu vakaru bez atpūtas.

Starp jautrajiem muzikantiem bija: Alfrēds Circenis, Dainis Babāns, Valdis Prancāns, Staņislavs Erciks. Pasākuma programmā izskanēja dziesmas:Vītoliņš, Kur esi tu, Kādā lietainā dienā, Sidrabspožā mēnesnīcā, Pie jūras dzīve mana, Likteņdzirnas, Šalc zaļais mežs u.c.

Muzikanti jestrajā izpildījumā aizrāva klātesošos un daudzi vēlējās dziedāt un kustēties mūzikas ritmos.

Starp klausītājiem iemītniece- Maija Logina bija pasākuma čakla dziesmu teicēja un kopā ar muzikantiem papildināja skanējumu.

Ir jauki apzināties, ka tepat - Medņevas pagastā dzīvo un strādā mūsu novadnieki, kuri nav pazaudējuši saikni ar instrumentu, kuru var gan apskatīt, gan paklausīties.

Sirsnīgi Pateicamies Medņevas muzikantiem Alfrēdams Circenim, Dainim Babānam, Valdim Prancānams, Staņislavam Ercikam par izpildījumu un Medņevas Tautas nama vadītāja Skaidrītei Šaicānei par lielisko ideju un iespēju ielūkoties pasākuma „Ermoņiku skaņas” aizkulisēs.

Teksts, foto:Viļakas sociālās aprūpes centra vadītāja Ilze Šaicāne

Pateicība cilvēkam ar dāsnu sirdi - Jurim ŠAICĀNAM

Laikā, kad pasaulē pieaug saspīlējums starp tautām, nācijām un reliģijām, patiesais dzīves baudītājs un mūžīgais uzvarētājs ir tas, kas tiecas izprast sevi, savus garīgo dzīļu plašumus. Tur rodama mīlestība pret apkārtējiem, cieņa pret citādo un patiesā atskārsme, kas ir Mūžīgais Dievs../Šrī Činmojs/

Viļakas sociālās aprūpes centra kolektīva un iemītnieku vārdā sirsnīgi Pateicamies Viļakas pilsētas iedzīvotājam, cilvēkam ar dāsnu sirdi - Jurim ŠAICĀNAM, kurš jau daudzu gadu garumā, katru gadu, Viļakas sociālās aprūpes centra iemītniekus apdāvina ar medu, kurš ievākts bitenieka dravā.

Katrs medus trauciņš, kurš rūpīgi sagatavots ar mīlestību, ir nonācis centra iemītnieku rokās, lai rudens pelēkajās dienās un ziemas vakaros palutinātu sevi ar ko saldu un veselīgu.

Lai savāktu simt gramu medus, bitēm jāaplido apmēram miljons ziedu, veicot attālumu, kas līdzvērtīgs Zemes ekvatoram.

J.Šaicāns arī šogad ir mūs apciemojis, līdzi vedot 7 kilogramus medus. Viļakas sociālās aprūpes centra iemītniekiem ziedotais augstvērtīgais medus ir ievākts Vecumu pusē.

Lai cilvēkam ar dāsnu sirdi - Jurim ŠAICĀNAM ir možs gars, stipra veselība, mīlestība, un iedvesma- radīt to, ko Dvēsele aicina!

Teksts:Viļakas sociālās aprūpes centra vadītāja Ilze Šaicāne

Valsts dzimšanas dienas priekšvakarā kopā ar folkloras kopu “Atzele”

Vairāk bildēs

Mūsu asinis šī zeme,
Mūsu valsts un brīvā slava
Tādu cilvēku, kā mums ir,
Tādu pasaulē vairs nava.
(A.Čaks)

Noskaņojums pirms Valsts svētkiem Viļakas sociālās aprūpes centrā vienmēr ir īpašs un jūti, ka gaisā virmo smaids, labestība un pateicības vārdi. Tā bija arī šoreiz, kad Valsts svētku priekšvakarā pie aprūpes centra iemītniekiem un darbiniekiem viesojās folkloras kopas “Atzele” brašās dziedātājas. Vēl nebija sākušas skanēt folkloras kopas sievu sulīgās balsis, kad aprūpes centrā bija ieradusies daktere Valda Buzijana un dāvinot puķu sīpolus teica: “Lai uzzied un acis priecē pēc pusgada - maija svētkos!”.

Folkloras kopa “Atzele” savu sirsnīgo uzstāšanos sāka ar Valsts himnu “Dievs, svētī Latviju!”. Pirms tam ar klusuma brīdi pieminējām Parīzes terora upurus. Atceroties ilggadējo pašdarbnieci un 95. dzīves gadā nupat mūžībā aizgājušo Annu Prancāni dziedātājas nodzied dziesmu “Skaista mana tēvu zeme”. Pārtraukumos starp dziesmām folkloras kopas vadītāja Anna Annuškāne klātesošajiem dāvināja dziesmu tekstus un lentītes ar latvju zīmēm.

“Atzeles” dziedātāju atmodinātā pirms svētku noskaņa rosināja arī aprūpes centra iemītniekus līdzdarboties, gan kopā dziedot, gan iesaistoties sarunās par mūsu un valsts nākotni, gan rosinot uz jaunām dziesmām. Aprūpes centra iemītnieces Antijas Bondares vaigus izrotāja karstas asaru pērlītes, kad dziedāja dziesmu “Nedod, Dievs, vītolam”… Vienaldzīgo nebija arī klausoties citas “Atzeles” sievu izpildītās dziesmas.

Svētki nebūtu svētki, ja galdā nebūtu augļi, pašdarināti dzērieni un gaiss nesmaržotu pēc pīrāgiem. Tā jau ir tradīcija, ka folkloras kopa “Atzele” ierodas ar pašu cepto pīrāgu un aroniju sulu. Pīrāgs, ka teica viena no folkloras kopas meitām, tika sadalīts “kristīgi”. Aprūpētājai Ivetai uzticēja ar pīrāgu pacienāt arī tos aprūpes centra iemītniekus, kuri nespēka dēļ nevarēja būt klāt kopīgā dziedāšanā.

Pasākuma izskaņā sociālā darbiniece Ņina Leišavniece pateicās folkloras kopas “Atzele” dalībniecēm par atsaucību un jauka svētku noskaņojuma radīšanu Viļakas sociālās aprūpes centrā un aicināja uz tikšanos arī citugad.

Mīļš Paldies folkloras kopas “Atzele” dziedātājām un vadītājai Annai Annuškānei par sirsnīgajām Tēvzemei veltītajām dziesmām un saulainiem brīžiem Viļakas sociālās aprūpes centrā!

Viļakas sociālās aprūpes centra darbiniece Marija Kausa 

Lāčplēša dienā Viļakas sociālās aprūpes centrā

Vairāk bildēs

Ik gadu Lāčplēša dienā, 11. novembrī, Latvijā tiek iedegti svecīšu tūkstoši, lai pieminētu Latvijas karavīrus, kas pirms 96 gadiem nosargāja jaundzimušo Latvijas valsti. Atceroties šo notikumu un pagājušos Mārtiņus (10. novembris) Viļakas sociālās aprūpes centrā ciemojās etnogrāfiskā ansambļa “Abrenīte” dalībnieces un kolektīva vadītāja Albīna Veina.

“Abrenītes” dziedātājas ieradās ar ābolu grozu, pašu ceptām pupu bumbiņām, cepumiem, konfektēm un protams, patriotiskām dziesmām.

Ansambļa sievas tradicionāli atklāja pasākumu ar dziesmu “Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme”. Turpinājumā Albīna Veina pastāstīja par pagājušiem Mārtiņiem un par tikšanos ar biedrības “Baltā māja” pārstāvjiem Viļakas novada bibliotēkā 10. novembrī. Tad atkal skanēja dziesmas, sirsnīgas sarunas ar sociālās aprūpes centra iemītniekiem un to visu caurstrāvoja patriotiska, emocionāla gaisotne. To, ka gaisā virmoja patriotisks noskaņojums, apliecināja aprūpes centra iemītnieces Antijas Bondares piebiedrošanās dziedātājām.  Antija bija sajūsmināta, ka arī šodien var dziedāt kopā ar “Abrenītes” sievām, jo kā nekā viņa taču bija šī ansambļa dalībniece un ne slikta dziedātāja…

Pēc kopā būšanas ar klātesošajiem aprūpes centra iemītniekiem un darbiniekiem, ansambļa “Abrenīte” dziedātājas apciemoja istabiņās dzīvojošos kādreiz aktīvos pašdarbniekus Valerijanu Rundzānu un bijušo skolotāju Saulīti. Prom ejot Albīna Veina centra iemītniekam Vilim Adamovam pajautāja: ”Saki, kā jūs te dzīvojat?” Uz to Vilis atbildēja: “Baro kā ministrus. Apčubina kā bērnus. Tātad, labi dzīvojas!...”.

Atvadoties ansambļa sieviņām sociālās aprūpes centra pavārīte Anita Narubina pasniedza mazu cienastu ar vēlējumu “Lai sanākot kopā tumšajos vakaros pie tējas krūzes ir ko notiesāt…”.

Vēlāk ansambļa “Abrenīte” dziedātājas devās tradicionālajā lāpu gājienā uz Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas vietu Jaškovas kapos.

Sirsnīgs Paldies etnogrāfiskā ansambļa “Abrenīte” dalībniecēm un vadītājai Albīnai Veinai par siltajām dziesmām, mīļiem vārdiem un jaukajiem mirkļiem Viļakas sociālās aprūpes centrā!

Viļakas sociālās aprūpes centra darbiniece Marija Kausa